Nov 182010
 

Andris Orols

Padomju gados sods par valsts karoga neizkāršanu „tad, kad vajag” (šķiet) bija 10 rubļi. Cilvēki kurnēja, dzēra šņabi un lamāja pastāvošo iekārtu, bet karogus izkāra – jo neviens īpaši nealka maksāt šīs soda naudas. Kāds tur patriotisms? Vecākiem cilvēkiem vēl svaigā atmiņā bija represijas un izsūtīšana, kas draudēja par valstisku rīkojumu nepildīšanu, lai cik absurdi tie dažreiz bija.

Pienāca Atmodas laiks un cilvēki gribēja atcelt šīs daudzās svinamās prieka un bēdu dienas, profesiju svētkus un valstsvīru vizītes, kas uzlika pienākumu katram ēkas īpašniekam „apkarogot” savu īpašumu. Ikdienas sarunās bija liela vienprātība, ka nav vajadzīgs tik liels daudzums svinamo dienu. Pietiktu ar kādu pārīti – bet tādām, ko patiesi un neviltoti atzīmētu lielākā daļa valsts iedzīvotāju. Un jebkuras naudas soda sankcijas par karogu izkāršanu/neizkāršanu būtu atceļamas.

Pagāja daži gadi, Latvija atguva neatkarību un svinamo dienu daudzums sāk arvien vairāk atgādināt pareizticīgo, vai kādas citas senas reliģijas gada kalendāru, kur gandrīz katra diena ir saistīta ar kādu notikumu. Varas mainījās, bet tikumi, šķiet – ne. Atkal sabiedrībā ir izvirzījusies kāda „ideoloģisko mākslinieku” grupiņa, kas savu izpratni par to – kādai jāizskatās pilsētai, vai lauku ciematam viņu noteiktajās gada dienās uzspiež pārējiem un par rīkojumu nepildīšanu atkal draud tas pats vecais, labais naudas sods. Tā, lūk.

Kāpēc es par to rakstu? Pēdējos gados es pārsvarā ignorēju šos „karogošanas” pasākumus. Tā ir mana brīva cilvēka (un Latvijas pilsoņa) brīva izvēle demokrātiskā valstī (tieši tāpat, kā „pilsoniskās nepakļaušanās” tiesības, par kurām mūsu valstsvīri klusē). Šorīt, Valsts svētku rītā, man bija darīšanas un es atbraucu mājās tikai ap pusdienlaiku. Tētis (kuram jau ir pāri 80) bija jau paspējis „apkarogot” māju un ar kaut kādu pārmetumu acīs uz mani skatījās. Kad es teicu, ka nav nekā briesmīga – stunda agrāk, vai stunda vēlāk, tad atbilde bija: „Bet ja nāks kāds muļķis, sastādīs protokolu un uzliks sodu?”

Nu, kā tad īsti ir ar tiem sodiem un cilvēkiem, kas to visu atkal ir atjaunojuši? Tie ir tie paši, vai tomēr citi? Vai Latvijā ir demokrātija ar pletni un uzraugiem? Un otrs jautājums – vai cilvēki, kas nespēj uzdrīkstēties nostāties pret absurdu un idiotismu ir pelnījuši labāku dzīvi? Ir! Bet, kas velk – tam krauj… Un kas šajā vērtību un attiecību sistēmā esam mēs – katrs no mums?

Līdzīgas lapas

  No Responses to “Karogi, svētki… patriotisms?”

  1. Manuprāt, Latvijā nav ne demokrātija, ne kapitālisms, bet gan post-padomju kaut kas…

  2. 18.novembris Latvijā joprojām ir sēru diena, jo joprojām nav atjaunots 18.novembrī dibinātās valsts statuss.Otrajai -4.maija republikai pamatā ir genocīds- Latvijas kolonizācijas leģitimācija un starptautiskais noziegums, kuram arī nav noilguma,-Abrenes nolaupīšana.Sveicu antiglobālistus, sakarā ar sēru vainaga nolikšanu pie pieminekļa ” Tēvzemei un Brīvībai”.

  3. Video diezgan labs

  4. PROFSOJŪZU sakarā…
    LBAS manā skatījumā – POLITISKA PROSTITŪTA …
    Petručio KRJUGEROVS par 1 200Ls mēnesī NOLAIŽ “POLITISKO TVAIKU”…
    Aina VERZE – BUFERBERZE – atdevusies Latvijas IZZADZĒJAM – LIBERASTAM… Pensionāru APZADZĒJU VIENOŠANOS [dokumentu] skatīt draugiem .lv – Sigurds Graudiņš galerija – POLITPROSTITŪTU VIENOŠANĀS…
    VALDIS KERIS – [man māte slimnīcā]..JAUTĀJUMS – Vai Latvijā it atcelts HIPOKRĀTA ZVĒRESTS?????????????????????

    ARODBIEDRĪBU BIEDRI !
    NOMETIET SAVU VECO NOMENKLATŪRU…!!! Un , VARBŪT, Latvijas tauta jums noticēs…

    • Andris Orols

      Zigi – tur taču viss sen ir skaidrs! Ar tām Latvijas pašreizējām arodbiedrībām. To līderiem (dažiem). KRĪGERS PIRMS VĒLĒŠANĀM TAČU PUBLISKI PARAKSTĪJA VIENOŠANOS AR AŠ2!

  5. Jaunais cilvēk, izklausās, ka ar to “idiotismu” jūs domājat tieši Latvijas karoga izkāršanu? Vai domājat, ka nacionālā simbolika ir aizsargāta ar likumu tikai Latvijā? Vai arī, ka tikai šeit ir normatīvie akti, kas paredz karoga obligātu izkāršanu dažās konkrētās dienās? Tas būtu naivi, lai neteiktu vairāk. Tikpat labi un pamatoti jūs varētu pasludināt, ka sarkanā krāsa jums patīk labāk par zaļo, un jūsu pilsoņa cilvēktiesības vai nez kas tamlīdzīgs garantē jums braukt pie kādas luksofora gaismas vien vēlaties. Vai arī, ka nepārtrauktā līnija uz ceļa vai privātmājas žogs ir pretrunā ar jums pienākošos pārvietošanās brīvību. Aizdomājieties kaut uz brīdi, cik cilvēku ir cietuši un cīnījušies par to, lai Latvijā vispār varētu plīvot sarkanbaltsarkanais karogs, pirms te apcerēt savas tiesības un apsmīkņāt valsts likumdošanu. Protams, ka autoritātes, svētumi un vērtības vispār katram cilvēkam ir individuāli, tomēr likumi nav kaut kas tāds, pret ko attiekties kā “Ai, man īsti negribas, šito es neievērošu!” Tieši tā dara tie nabaga tūkstoši nepilsoņu, kas Latvijā ir sabraukuši PSRS pārkrievošanas polītikas aizsegā un tagad izturas kā laupītāji kinofilmā “Karību jūras pirāti” – “Take what you can! Give nothing back!” Jo, raugi, Latvija nav viņu valsts, viņi te ir nabadziņi, latvieši te paši visu vienpersoniski izzaga un sabojāja, la-la-la, šie likumi nav krieviem saistoši. Kā tad. Un tagad jūs – kā kārtējais Latvijas kauninātājs, vainotājs un nosodītājs. Skumji, skumji, skumji.

 Leave a Reply

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

(required)

(required)

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.